Pagājušās nedēļas nogalē no Īrijas Latvijā atgriezās režisors Ivars Zviedris. Viņš vairāk kā mēnesi dzīvoja Zaļajā salā, dokumentējot gliemežu lasītāju dzīvi. Lai arī gliemežu lasītāji ir cilvēki, kuru dzīvi diktē paisums un bēgums, viņi ir no Latvijas, un viņi vismaz šobrīd gūst pieredzi Īrijā. Pieredzi ir arī guvis Ivars, tādēļ Sveiks! tieši aizbraukšanas dienā aicināja viņu uz interviju.

Pastāsti īsumā, kas tā būs par filmu un cik tālu jau ir pavirzījies darbs?

Dokumentālās filmas garums ir 52 minūtes. Darbs cik tālu? Pamatmateriāls jau ir nofilmēts. Protams, ir vajadzīgas vēl divas trīs filmēšanas reizes. Dokumentālajā kino jau nevar zināt, kā ies un kā neies. Un tad, es domāju, ka lielos vilcienos būs nofilmēts un sekos montāžas darbs.

Kādēļ tieši gliemežu lasītāji? Kāpēc galvenais varonis ir tieši Valdis?

Mūsu darbs Īrijā sākās ar Sib-Īriju. Biju jau sapratis, ka šī ir Latvijai ļoti svarīga tēma — gan tiem, kas dzīvo Latvijā, gan tiem, kas ir šeit, Īrijā. Latvija pēc Īrijas nekad vairs nebūs tāda, kāda tā bija pirms tam. Pirms tam jau es nezināju, kas Īrijā notiek, sāku braukt, pamazām sāku saprast. Vienu reizi lidostā nejauši satikām Valda brāli, kurš brauca pakaļ vienpadsmit sievietēm, dažas no viņām es pazinu: viņas bija no Rūjienas, un es pats arī esmu no Rūjienas. Jautāju viņām, ko viņas te dara. Un sievietes stāsta, ka atbraukušas lasīt gliemežus. Manuprāt, tā ir visai eksotiska profesija... nē, drīzāk nodarbošanās. Šķita, ka noteikti ir jāapskatās, kā tas viss notiek. Un tad, kad es redzēju... sapratu, ka te ir kino! Mums tolaik bija prātā sadomātas visādas globālās tēmas, kur nu brauksim un ko filmēsim, bet tad mainījām visus plānus! Un arī pats Valdis uzreiz teica: jā, brauc! Citi jau parasti saka, ka nē, nevajag, nu ko tur daudz, jāpadomā, bet Valdis uzreiz teica: „Davai, brauc šurp!”

Eksotika... Pastāsti varbūt ko sīkāk, jo daudzi nezina, ko nozīmē gliemežu lasīšana.

Jā, Īrijā daudzi nezina, ko nozīmē gliemežu lasīšana. Aizvedu tagad pāris Īrijas latviešus, lai paskatās. Viņi apskatījās un tās sajūtas bija kā nu kuram. Vienam baigi patika, vienam nemaz.

Vai Tu pats varētu lasīt gliemežus?

Reiz pamēģināju. Ne tagad, bet iepriekšējā reizē, kad biju Īrijā. Salasīju kādus trīs četrus kilogramus... Laikam jau nevarētu lasīt, neesmu nekāds baigais.. Tur ir vajadzīga pacietība un neatlaidība — ja Latvijā vari lasīt dzērvenes, tad Īrijā vari lasīt gliemežus. Man nesanāk.

Kad filma ieraudzīs dienasgaismu, atkal daudzi teiks, ka, redz, uztapis kino par melno darbu, nevis par baltajām apkaklītēm, daudzi būs vīlušies. Vai apkārtējo cilvēku viedoklis var ietekmēt tavu darbu?

Nē, apkārtējo viedoklis manu darbu noteikti nevar ietekmēt, jo, ko es domāju par to, to es domāju. Šajā ziņā esmu stūrgalvīgs. Lai jau saka tā saucamā „elite”, ka viņi Īrijā nenormāli labi dzīvo, bet reizumis jau var redzēt, ka viņiem arī nav neviena centa kabatā. Un, ja runājam par gliemežu lasītāju „slāni”, tad tiešām — tur nav cilvēku, kuri beiguši trīs augstskolas. Bet Valdis dod iespēju tādiem ļaudīm, kuriem tā īsti citu iespēju nemaz nav. Piemēram, tagad atbrauca četri čigāni. Ko viņi darītu bez angļu valodas zināšanām? Bads būtu. Bet tagad nedēļā var nopelnīt kādus simtus eiro un ir dota iespēja darboties.

No kritikas un pelšanas man absolūti nav bail. Nevar taisīt kino, domājot, vai mani nopels vai nē, vai taisīšu tā kā vajag, vai jārunā pareizi. Dokumentālais kino ir tāda spēlēšana no divām pusēm. Es spēlēju, un Valdis spēlē — mēs abi divi spēlējamies. Ja mums šī spēlīte ir patīkama un mēs varam darīt ko labu sabiedrībai un parādīt, kā tas ir pa riktīgam, tad tas ir baigi OK.

Dokumentālais kino vismaz Latvijā nedod iespēju nopelnīt lielo rubli. Kas Tevi tik ļoti piesaistīja pie šīs filmas uzņemšanas?

Latvijā dokumentālais kino tiešām nav lielais rublis. Man visādi ir gājis ar tām producēšanas lietām. Paši varbūt neesam bijuši pietiekami stipri, lai dabūtu Eiropas naudas. Bet Latvijas apstākļos kino nauda ir tikai tik, cik tā ir — ļoti pieticīga. Man šķiet, ka šī tēma ir svarīga. Un gliemežu lasīšana jau ir tikai forma: filmas saturs jau pēc būtības būs pavisam cits — par cilvēkiem. Tagad nofilmēju, kā mamma pa skaipu palīdz bērnam sagatavot mājasdarbus, māca dzejolīšus no galvas. Tas pats Valdis... Viņš grib savam dēlam uzbūvēt impēriju, iespējams, viņš kļūdās, bet varbūt arī ne. Caur gliemežu lasītājiem var ļoti labi parādīt, kā latvieši dzīvo. Domāju, ka nekļūdīšos, sakot, ka apmēram 70% dzīvo vienā mājā, kur ir četras guļamistabas un katrā no tām ir kāds pāris vai viens cilvēks. Un šeit labi var redzēt, kā tas notiek: atbrauc cilvēki, viņi sāk dzīvot vienā mājā — ceturtajā vai piektajā dienā jau parādās ķildas. Vienam nepatīk, kā kaimiņš taisa ēst, otram nepatīk atkal kas cits. Un tas stāsts pēc būtības būs par cilvēciskām lietām.

Tagad esi redzējis ikdienu — darbs, mājas. Bet esi ielūkojies arī viņu dzīvē ārpus darba. Kā Tev šķiet, kas šiem cilvēkiem ir nepieciešams, lai dzīve kļūtu pilnvērtīgāka?

Ļoti grūti ir pateikt, kas katram ir vajadzīgs. Piemēram, viena kundze ir ļoti priecīga, ka var lasīt gliemežus, nopelnīt naudu un mājās adīt. Jo Latvijai viņai nebija tādas iespējas. Citam vajag nopelnīt datoriem. Katrā mājā mīt daudz cilvēku, un katram ir savas vajadzīgas. Tā kā var teikt, cik cilvēku, tik vajadzību.

Ir jau arī latviešu sabiedriskā dzīve — biedrības, deju kolektīvs, koris utt. Kā tev šķiet, kas no tā visa ir visvairāk aizrullējis?

Valdim ir dēls, kurš mācās latviešu skoliņā. Tas ir svarīgi. Tagad bērni mācās Čikāgas piecīšu dziesmas. Viņiem ir dziesmiņa, kurā ir vārds „krokodils”. Un viens bērns, lai arī kā viņu mācītu skolotāja, dzied „krokodails”. Šī skoliņa ir svarīga, lai latviešu bērniem tomēr būtu „krokodili”, nevis „krokodaili”.

Mēs ar gliemežu lasītājiem bijām, protams, arī uz hokeju. Nevarētu teikt, ka gliemežu lasītājiem ļoti interesētu tas hokejs. Vēl jau būtiska nianse — ir jau sarežģīti tie attālumi. It kā jau pelna cilvēki to lielo naudu, bet tikko ir jāgrozās pa Īriju, ir diezgan lieli tēriņi. Ja grib krāt naudu, tad ir jāstrādā, nevar braukt uz kādu koncertu vai hokeju. Lielākā daļa cilvēku vakarā sēž internetā, sarunājas skaipā vai skatās ViaSat programmas. Un tā ir visa izklaide.

Esi jau arī iepriekš bijis Īrijā, taču šī bija pirmā reize, kad nodzīvoji vairāk kā mēnesi. Vai ir mainījušās domas par Īriju?

Es gan dzīvoju diezgan lokāli, bet kaut kas ir mainījies. Edvīns Pētersons mūs aizveda uz vienu ciematiņu, kuru sāka būvēt pirms gada pusotra. Ciematiņš ir tukšs, peļķēs sāk krāties ūdens. Tāpat kā Latvijā, arī Īrijā ir apstājies celtniecības bums. Tas bija kā tāds piemineklis celtniecībai. Bet citādi? Šķiet, nekas īpaši nav mainījies. Lai gan grūti spriest, jo dzīvoju tādā lokālā sabiedrībā.

Īrijā šobrīd var vērot nelielu ekonomisko krīzi — kā jau tas ir Eiropā un ASV. Atvērs ASV tirgu, varbūt atvieglinās iebraukšanu arī Austrālija. Iespējams, latvieši dosies pāri dīķim. Vai Ivars Zviedris sekos aizbraucējiem, jebšu šī tēma jau būs izsmelta?

Ja braukšu, tad noteicošais būs cilvēciskais faktors. Ja būs kāds interesants tipāžs, kas atklātu, kā latvieši dzīvo, piemēram, Austrālijā, braukšu. Man patīk portretkino. Bet taisīt globāli, cerot, ka mēs ar to kino kaut ko atrisināsim... diezin vai tā ir. Kā budisti saka: tu vari mainīties, bet pasauli jau tu izmainīt nevari. Bet ir svarīgi likt par to domāt, tāpēc jau es to kino taisu.

Reizēm aizbraucu uz kādu Latvijas mazpilsētu. Interesanti vērot jaunatni — labi ģērbtus cilvēkus, kuri dienas vidū iet uz restorāniem, guļ solārijos, tērē kaudzi baudas skaistumkopšanas salonos. Bet šajās mazpilsētās nav nedz rūpniecības, nedz kādas citas sfēras, kur rast naudu. Secinājums viens — naudu sūta vecāki, kas strādā Īrijā, Lielbritānijā... Kā tev šķiet, vai šī situācija savā ziņā neradīs postu?

Droši vien. Tādā rakursā neesmu nekad domājis. Domāju, ka tas posts vai laime — kā nu kurš to dēvē, sākās ar brīdi, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Tas jau bija diezgan skaidrs, ka būs globalizācija, cilvēki meklēs citas iespējas, jo lielai daļai tas auseklītis jau ir nodilis. Tagad mēs uzskatāmi vienkārši redzam, kā tas viss ietekmē. Jā, mazpilsētās staigā džekiņi spožām drēbītēm, svaidās ar naudu. Uzreiz jau ir skaidrs, no kurienes tā nauda nāk — neba jau uz vietas viņi nopelna. Tai globalizācijas rungai jau ir divi gali. Mans viedoklis, ka globalizācija nodara vairāk ļaunuma, nekā labuma, bet ir jau arī citi viedokļi.

Cilvēki Īrijā vēl interesējas par Latviju, par to, kas notiek dzimtenē. Kā tev šķiet, kas notiks pēc gadiem pieciem, desmit?

Man šķiet, ka tiem, kas jauc krokodilu ar krokodailu, būs grūti uzturēt interesi par Latviju. Mācies īru skolā, sāc angliski domāt, esi citā vidē. Tā būs jauna paaudze. Kosmopolīti.

Daudz īru ir Amerikā. Katru gadu daudzi atgriežas, ir sapelnījuši naudu un iegulda to dzimtenē. Kaut kas līdzīgs pēc daudziem gadiem būs arī Latvijā. Bet diez vai visi atgriezīsies.